ES pārdomā, kā izskatās ekonomiskie panākumi. Tā kā IKP neatspoguļo sociālo un vides labklājību, rodas aicinājumi veidot labklājības ekonomikas modeli, kurā prioritāte ir cilvēkiem un planētai. Antuāns Ožērs, Eiropas Vides politikas institūta pagaidu izpilddirektors un pētniecības direktors, un Taube Van Melkebeke, Zaļās Eiropas fonda politikas vadītājs, pēta šīs pārmaiņas.
Eiropas Savienības līgumā ir noteikts, ka “Savienības mērķis ir veicināt mieru, savas vērtības un savu tautu labklājību”. Pēdējos gados ES ir spērusi nozīmīgus soļus taisnīgas un zaļas pārkārtošanās virzienā, jo īpaši ar Eiropas zaļā kursa (EGD) palīdzību. Tomēr pašreizējā trīskāršā planētu krīze – klimata pārmaiņas, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un piesārņojums – prasa plašāku, ātrāku un dziļāku rīcību, lai ES ekonomika atkal darbotos drošā vidē un saskaņā ar tās līgumu.
Ilgtspējības izaicinājuma mērogs ir skaidrs, īpaši ģeopolitiskās spriedzes un pieaugošā politiskā skepticisma pret zaļajiem tiesību aktiem apstākļos. Lai gan sabiedrības atbalsts klimata rīcībai joprojām ir spēcīgs, ir pienācis laiks politikai līdzsvarot ambīcijas ar vienlīdzību, lai nodrošinātu sabiedrības pieņemšanu.
Pārāk ilgi ekonomikas izaugsme un īstermiņa peļņa ir tikušas izmantotas kā attaisnojumi, lai atstātu novārtā cilvēku un mūsu iedzīvotāju labklājību. Tā ir nepareiza izvēle, un ES to vairs nevar atļauties. Taisnīga pāreja uz labklājības ekonomiku nav tikai ideālistiska; tā ir būtiska. Kāpēc? Tāpēc, ka tā piedāvā saskaņotu ceļu uz taisnīgāku, zaļāku un noturīgāku nākotni sociālā, ekonomiskā un vides ziņā.
Veidojot labklājības ekonomiku, kas paliek Zemes robežu ietvaros
ES vidusposma pārskats 8. Vides rīcības programma atgādina mums, ka mums joprojām ir ievērojami jāpalielina mūsu jau tā, iespējams, vērienīgie centieni pēdējās desmitgades laikā, lai līdz 2050. gadam sasniegtu taisnīgu, neto nulles emisiju ekonomiku. Pretējā gadījumā netiks sasniegti tādi tematiskie mērķi kā zemes izmantošanas maiņas un bioloģiskās daudzveidības zuduma novēršana, enerģijas patēriņa samazināšana, aprites materiālu izmantošanas divkāršošana un mūsu patēriņa pēdas nospieduma samazināšana.
Eiropas zaļā gada programma (EGD) ir bijis nozīmīgs solis pareizajā virzienā ne tikai vides ambīciju ziņā, bet arī ES priekšstata par to, kā patiesībā izskatās ekonomiskais progress, maiņas sākumā. Izvirzot klimata rīcību, sociālo taisnīgumu un ilgtermiņa noturību ekonomiskās plānošanas centrā, tas signalizē par virzību ārpus šaurā iekšzemes kopprodukta (IKP) skata punkta. Taču ar to nepietiek. Neskatoties uz visiem solījumiem, EGD tomēr saskārās ar ievērojamu politisku negatīvu reakciju, liekot mums apšaubīt, vai ES var pieņemt vērienīgākus tiesību aktus.
Labklājības ekonomika piedāvā risinājumu. Pāreja uz labklājības ekonomiku ir vērsta uz holistisku politisko stratēģiju, kas risina trīskāršo planētas krīzi, vienlaikus apmierinot sociālās pamatvajadzības, izmantojot ekonomiskos instrumentus. Apspriežot labklājības ekonomikas pieejas ES līmenī, mums vispirms ir jāparāda, ka ekonomikas izaugsme nav nepieciešamība, lai sasniegtu labklājību planētas robežu ietvaros. Tā vietā patiesais labklājības priekšnoteikums ir palikšana šajās robežās, un nozaru ekonomikas izaugsme ir tikai viens no iespējamiem līdzekļiem, lai to sasniegtu.
Ekonomiskā izaugsme var atbalstīt labklājības ekonomiku noteiktās nozarēs, piemēram, tīras enerģijas jomā, bet citās, piemēram, fosilā kurināmā ieguvē un izmantošanā, tā kļūst par neekonomisks un kaitīgi.
Neskatoties uz to, joprojām tiek uzsvērta IKP izaugsme, jo īpaši notiekošajās debatēs par ES globālās konkurētspējas stiprināšanu. Tas rada kritiskus jautājumus, kas mums jārisina: izaugsme what, Par kam, pie kā izmaksāt, un cik ilgi tas var pēdējaisKas nes nastu, kādas ir izmaksas? planētaun cik liela ir izaugsme pietiekami?
Vienlīdzības un taisnīgas pārejas centrēšana
ES ir jāpieņem vērienīga vides politika, kas balstīta uz taisnīgumu, ne tikai vides, bet arī sociālo un visiem taisnīgu. Bez tā taisnīga pāreja riskē zaudēt sociālo pieņemamību un taisnīgumu starp paaudzēm. Sociālās un vides politikas savstarpējai saistībai, gan to sinerģijai, gan kompromisiem, ir jābūt visu turpmāko politikas attīstības virzienu centrā.
Gaidāmā pārskatīšana Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plāns ir lieliska iespēja integrēt inovatīvas, mazāk uz izaugsmi atkarīgas pieejas ES sociāli ekoloģiskajā režīmā. Būtu nopietni jāapsver tādas koncepcijas kā darba laika samazināšana, universāli pamatpakalpojumi un dividendes. Protams, tas ir jāapvieno ar reformām. Eiropas pusgads un citus galvenos ziņošanas rīkus, piemēram, vidēja termiņa fiskāli strukturālos plānus (VTP), lai jēgpilnāk izsekotu progresu sadales taisnīguma jomā.
Mācības var gūt arī no nepilnībām un valsts līmeņa Atveseļošanas un noturības plāni (ARP) procesuālā taisnīguma ziņā. Tas liecina, ka turpmākie tiesību akti un investīciju plāni ir jāizstrādā kopīgi ar pilsonisko sabiedrību, sociālajiem partneriem un kopienām, nevis vienkārši jāīsteno no augšas uz leju.
Pilsoņu līdzdalība ir jāstiprina visā ES saskaņā ar nesenajām Eiropas Komisijas vadlīnijām, kuru pamatā ir pieredze, kas gūta no pašreizējām iniciatīvām dalībvalstīs. Sākot ar pilsoņu asamblejām un beidzot ar līdzdalīgu budžeta plānošanu, šīs demokrātiskās inovācijas var palīdzēt risināt ES pastāvīgo demokrātijas deficītu un stiprināt leģitimitāti to acīs, kuriem tā kalpo.
Visbeidzot, gaidāmajai Paaudžu savstarpējās taisnīguma stratēģijas publicēšanai vajadzētu kalpot par izšķirošu pagrieziena punktu, skaidru apņemšanos nodrošināt, lai ES politika atspoguļotu ne tikai šodien dzīvojošo, bet arī nākamo paaudžu intereses.
Svarīgākā mērīšana: labklājības ekonomikas rādītāji
IKP vairs nav piemērots kā atsevišķs ES progresa rādītājs. Lai atbalstītu taisnīgu pāreju, gan politikas izstrādē, gan īstenošanā ir jāiekļauj papildinoši rādītāji un metrika. Komisijas Stratēģiskās nākotnes ziņojums 2023 izvērtēja neskaitāmās nesenās un notiekošās iniciatīvas, kuru mērķis ir izstrādāt pamatotus ilgtspējīgas un iekļaujošas labklājības (SIWB) rādītājus. Šie institucionālie panākumi tagad ir jāformalizē politikas veidošanas procesā.
Komisijas galvenajai prioritātei vajadzētu būt atbalstīt SIWB rādītāju integrāciju Apvienoto Nāciju Organizācijas Nacionālo kontu sistēma (NKS), kā daļa no 2025. gada reformas. Tas iezīmētu kritiskas pārmaiņas tajā, kā labklājība un ilgtspējība tiek mērītas nacionālajās grāmatvedības sistēmās. Atjauninājumi pēc tam tiktu atspoguļoti pārskatītajā Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēma (EKS) līdz 2029. gadam un ietekmēt citus ES galvenos statistikas rīkus, tostarp ES vides konti.
Komisijas iniciatīvu integrēšana ierosinātā galvenā informācijas paneļa esošos ES procesos, piemēram, Eiropas semestrī, Gada ilgtspējīgas izaugsmes pētījums, un ietekmes novērtējumi nodrošinātu, ka labklājības un vides prioritātes nav tikai retorika. Tās kļūtu par daļu no ES pārvaldības ikdienas mehānisma.
Prognozēšanas spēks: politikas modelēšana
Eiropas Savienības rīcībā ir plašs modeļu klāsts, un tie tiek izmantoti visā politikas ciklā. Tas jo īpaši attiecas uz izstrādes posmu, kas ietver Ilgtspējīgas ietekmes novērtējumsŠie modeļi ir kodificēti. ES labāka regulējuma vadlīnijas un instrumentu kopums, un tām ir būtiska ietekme politikas rezultātu veidošanā.
Tomēr šo modeļu spēks slēpjas ne tikai to tehniskajā dizainā, bet arī izvēlēs, kas tos pamato. Tas ietver to, kuriem jautājumiem tiek piešķirta prioritāte, kā tie tiek svērti, kādi pieņēmumi tiek izdarīti un kuru viedokļi tiek iekļauti. Tie nav neitrāli lēmumi. Tie ir politiski un tiem jābūt pakļautiem pārbaudei.
Pašlaik daudzi Eiropas Komisijas izmantotie modeļi lielā mērā neaptver ekoloģiskās ekonomikas koncepcijas. Tie bieži vien neņem vērā klimata pārmaiņu izmaksas vai nepietiekami atspoguļo galvenos aspektus. Ilgtspējīgas attīstības mērķi (SDG) un nepietiekami ņem vērā tiesību aktu ekonomiskās, sociālās un vides sekas.
Lai risinātu šo problēmu, ES ir jādažādo ietekmes novērtējuma pieeja, izmantojot gan kvalitatīvu, gan kvantitatīvu analīzi, un jāsamazina paļaušanās uz šauru, pēc būtības daļēju modeļu kopumu. Reformām jāietver vides un labklājības dimensiju integrācija, vairāku modelēšanas pieeju izmantošana vienā novērtējumā un dažādu analītisko rīku papildinošāka izmantošana.
Izšķiroši svarīgi ir tas, ka Komisijai ir jānodrošina sev pietiekamas spējas īstenot šīs sarežģītākās, tomēr nepieciešamās procedūras. ES iestādēm ir jāapvienojas, lai formalizētu šīs izmaiņas un atjaunotu savu ekonomiskās modelēšanas instrumentu kopumu, atjauninot savu Iestāžu nolīgums par labāku likumdošanas procesu, kas tagad ir gandrīz desmit gadus veca. Jau sen bija jāpanāk, lai ES ekonomikas modelēšana atspoguļotu ilgtspējīgas un iekļaujošas labklājības realitāti.
Globāli izaicinājumi, globāli risinājumi: ES ārējā ietekme
Tagad ir labi dokumentēts, ka ES patēriņa modeļi un atbilstošās piegādes ķēdes, kas tos atbalsta, turpina radīt negatīvu ietekmi uz citām valstīm. Šī ārējā ietekme draud apdraudēt jebkādu iekšzemes ilgtspējības progresu, kas panākts ES robežās.
Ņemiet, piemēram, ES 2030. gada mērķus — samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 55 %. Tajā nav ņemts vērā fakts, ka ES imports veido gandrīz pusi no bloka teritoriālajām emisijām. Lai gan ietekme uz vidi iekšzemē no 12. gada līdz 2010. gadam, iespējams, samazinājās par 2018 %, pat ja IKP pieauga par 23 %, ES kopējais patēriņa pēda tajā pašā periodā faktiski pieauga par 4 %.
Patiesībā ietekme uz vidi, visticamāk, būs daudz lielāka. Galvenās ietekmes, piemēram, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās resursu pārmērīgas izmantošanas dēļ, bieži vien netiek ņemtas vērā datu trūkumu dēļ, kas nozīmē, ka pašreizējie skaitļi nepietiekami novērtē patieso vides kaitējuma apmēru. Mēs redzam atdalīšanas veidu, kas ir absolūts ES robežās, bet tikai relatīvs, skatoties globāli. Īsāk sakot, ar to nepietiek.
ES ir jāņem vērā (piemēram, jānosaka kvantitāte, jāuzrauga un jārīkojas) savu ražošanas un patēriņa modeļu globālā ekonomiskā, sociālā un vides ietekme. Tas nozīmē pārskatīt to, kā mēs veidojam partnerības ar trešajām valstīm. Tā vietā, lai koncentrētos tikai uz piekļuvi tirgum, jaunās paaudzes ES nolīgumos būtu jāiekļauj uzlaboti ilgtspējīgas ietekmes novērtējumi, kuros ņemti vērā arī sociālie un vides rezultāti.
Ir jāmaina arī attīstības sadarbības prioritātes. Oficiālā attīstības palīdzība gan tās līmeņa, gan fokusa ziņā būtu jāizmanto, lai atbalstītu abpusēji izdevīgas stratēģijas, kas ļauj partnervalstīm sasniegt savus labklājības mērķus planētas iespēju robežās.
Galu galā ES un tās dalībvalstīm būtu jāizmanto savi plašie diplomātiskie tīkli, lai aicinātu uz globālu taisnīgu pāreju, kas atbalsta sistēmiskas pārmaiņas un ietver kopīgu atbildību pāri robežām.
Pārveidojot galvenos ekonomiskos spēkus, jāpārdomā finanses un bizness
Makroekonomisko pamatojumu pārejai uz labklājības ekonomiku ir arvien grūtāk ignorēt. Klimata pārmaiņu radīto zaudējumu izmaksas ievērojami pārsniedz mazināšanas pasākumu izmaksas, tomēr finanšu plūsmas joprojām fundamentāli neatbilst kopīgas labklājības mērķiem planētas robežu ietvaros.
Valsts līdzekļi turpina ieplūst kaitīgās darbībās, piemēram, fosilā kurināmā subsīdijās, savukārt investīcijas zaļajā un sociālajā ekonomikā joprojām ir pārāk ierobežotas. Aplēses liecina, ka ES līmenī būs nepieciešami no 500 līdz 1,000 miljardiem eiro gadā, lai risinātu trīskāršo planētu krīzi un līdz 2050. gadam panāktu taisnīgu pāreju uz neto nulles emisijām. Līdz šim mēs neesam pat tuvu šim skaitlim.
Mēs saprotam, ka pastāv daudzas konkurējošas prasības, piemēram, digitalizācija, konkurētspēja, rūpniecības politika vai aizsardzība, taču pāreja uz labklājības ekonomiku, iespējams, ir izmaksu ziņā visefektīvākais veids, kā veidot noturīgas sabiedrības, lai kopīgi risinātu šīs prioritātes.
Gaidāmās sarunas par pēcnosacījumu2027. gada ES daudzgadu finanšu shēma (DFS) un pēctecis Atjaunošanas un noturības mehānisms ir reta un būtiska iespēja. Šie ES budžeta procesi, kuru kulminācija ir 2025. un 2026. gadā, ir galvenā iespēja atbalstīt pāreju uz taisnīgu, ilgtspējīgu un noturīgu ekonomiku.
Ar ES finansējumu vien nepietiks. Izšķiroša nozīme būs valstu un starptautiskām reformām. Tas ietver nodokļu ieviešanu bagātībai un fosilā kurināmā peļņai, pakāpenisku videi kaitīgu subsīdiju atcelšanu un nodokļu iekasēšanas uzlabošanu. Vides un sociālajiem nosacījumiem jābūt centrālajiem visos izdevumu un iepirkumu aspektos, nodrošinot, ka katrs iztērētais eiro atbalsta pozitīvus rezultātus cilvēkiem un planētai.
Arī privātajam finansējumam jābūt daļai no risinājuma. ES un dalībvalstīm būtu jāveicina pāreja no īstermiņa finanšu interesēm un izaugsmes pieprasījuma, atbalstot finanšu iestāžu un uzņēmumu pārveidi par sociālās ekonomikas subjektiem. ES ilgtspējīgas finansēšanas un uzņēmējdarbības sistēmu stiprināšana būs izšķiroša ne tikai, lai ierobežotu destruktīvas ekonomiskās darbības, bet arī lai veicinātu to uzņēmumu konkurētspēju, kuri galu galā uzplauks neto nulles ekonomikā.
Krīzes apstākļos ES ir spēks veidot ilgtspējīgu nākotni
Šajā rakstā izklāstīto politisko ieteikumu īstenošana sniedz ES politikas veidotājiem, kas darbojas savu iedzīvotāju labā, skaidrāku izpratni par labklājības ekonomikas mērķiem un līdzekļiem. Tas sākas ar atzīšanu, ka ES ekonomika nav atdalīta no sabiedrības vai dabas; tā ir iekļauta kultūras un sociālajās sistēmās, kas pašas pastāv kā Zemes biosfēras apakšsistēma.
Trīskāršās planētu krīzes priekšā cerība slēpjas cilvēces radošajā spējā, mūsu kolektīvajā spējā pārdomāt, pārveidot un uzlabot. Desmitgadēm ilgā attīstība gan dabas, gan sociālajās zinātnēs ir sniegusi mums zināšanas un instrumentus, lai tiektos uz kopīgu labklājību planētas robežu ietvaros.
ES ir jāuzņemas spēcīga loma šo savstarpēji saistīto sociāli ekoloģisko sistēmu trajektorijas veidošanā. Taču šis nav uzdevums, ko tā var veikt viena pati. Tas pēc definīcijas ir globāls pasākums, kam jābalstās uz solidaritāti, atbildību un drosmi vadīt.
Vairāk informācijas
“Eiropas labklājības ekonomika — politiskās rīcības iespējas”
Antuāns Ožērs
Antuāns Ožērs ir Eiropas Vides politikas institūta (IEEP) izpilddirektors. IEEP ir Briselē bāzēta domnīca, kas sadarbojas ar ieinteresētajām personām ES un starptautiskajās institūcijās, akadēmiskajās aprindās, pilsoniskajā sabiedrībā un rūpniecībā, lai veiktu uz pierādījumiem balstītus pētījumus par ES ilgtspējības politiku. Viņa darbs ir vērsts uz ES iekšējās un ārējās politikas saskaņotību saistībā ar tirdzniecību, klimatu un aprites ekonomiku.
Antuāns iepriekš vairāk nekā 12 gadus strādāja tehniskās palīdzības sniegšanas jomā dienvidu puslodes valstīm, plaši sadarbojoties ar attiecīgajiem ES un starptautiskajiem dalībniekiem ES sadarbības politikas īstenošanā. Viņa jaunākās publikācijas ietver IEEP politikas ziņojumus par "ilgtermiņa saiknes starp klimata mērķiem un starptautisko tirdzniecību un ieguldījumiemun īss apraksts par tēmuTirdzniecība iekļaujošai aprites ekonomikai: kolektīvas rīcības satvars"izstrādāts kopā ar Četema namu."
Antuāns ir arī adjunktprofesors Sciences Po Paris universitātē, kur pasniedz tēmu "ES ilgtspējības politika starptautiskā perspektīvā", kā arī Parīzes La Sorbonne-Nouvelle universitātē, kur pasniedz tēmu "ar klimatu saistīti attīstības projekti jaunattīstības valstīs". Antuānam ir maģistra grāds Eiropas politikā, kas iegūts Rennas Politikas studiju institūtā Francijā.
Taube Van Melkebeke
Taube Van Melkebeke ir Zaļā Eiropas fonda (GEF) politikas vadītāja. GEF ir Eiropas līmeņa politisks fonds, kura mērķis ir veicināt plašāku pilsoņu iesaistīšanos Eiropas politikā un rīkot sarunas, debates, idejas un priekšlikumus zaļākai un sociāli taisnīgākai Eiropai.
Taubes kompetence aptver savstarpēji saistītās darba, sociālo lietu, vides ilgtspējības un pārejas uz tīru enerģiju jomas, un viņai ir deviņu gadu pieredze, strādājot ar šīm tēmām valsts, ES un starptautiskā līmenī.
Pašlaik viņa vada GEF politikas centru, kas koncentrējas uz Eiropas enerģētikas pārejas, sociālās un ekonomiskās politikas saikni, savienojot bieži vien izolētas jomas. Viņas nesenās publikācijas ietver GEF politikas kopsavilkumu "Dzimums ES enerģētikas pārkārtošanas centrā: galvenās atziņas no Francijas gadījuma"un ziņojums"Dalības veicināšana enerģijas nozarē Pāreja".
Taube iepriekš strādāja par politikas padomnieci klimata domnīcā E3G, par sociālo un nodarbinātības lietu atašeju Beļģijas pastāvīgajā pārstāvniecībā ES un par valdības politikas referenti līdzīgās jomās. Viņai ir maģistra grāds Eiropas politikā un maģistra grāds konfliktu un attīstības jomā no Gentas Universitātes (Beļģija).