Ir pagājuši 20 gadi, kopš Eiropas Savienības (ES) mērķis ir veicināt labāku veselību visiem. ES stratēģija “No laukuma līdz galdam” un Eiropas Vēža pārvarēšanas plāns ir solījuši drosmīgus pasākumus pārtikas vides uzlabošanai, taču daudzi no šiem solījumiem joprojām nav izpildīti. Pārtikas rūpniecības milži ir veiksmīgi lobējuši ES mēroga regulējumu, kas varētu patiesi veicināt veselīgāku pārtikas vidi. Amandine Garde, tiesību zinātņu profesore un Liverpūles Universitātes Tiesību un neinfekcijas slimību pētniecības nodaļas dibinātāja, dalās savās personīgajās atziņās par veselības komerciālajiem noteicošajiem faktoriem.
Tieši pirms divdesmit gadiem man bija pirmā iespēja cieši redzēt, kā darbojas veselības komerciālie noteicošie faktori. Es biju stažieris-jurists lielā komerctiesību birojā, kura pārtikas tiesību grupa palīdzēja daudznacionāliem pārtikas uzņēmumiem risināt to, ko viņi sauc par “aptaukošanās risku”. Nozare īpaši centās nodrošināt, ka ES regula par uzturvērtības un veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem, ko Komisija tikko pieņēma ierosināts, neredzētu dienas gaismu.
Pēc trīs gadu intensīvām diskusijām, Pārtikas norāžu regula tomēr tika pieņemts. Tas joprojām ir ES uztura politikas pavērsiens: tas aizliedz izmantot maldinošas pārtikas norādes, pieprasot, lai uzturvērtības un veselīguma norādēm būtu jāveic zinātniska apstiprināšana. Es biju sajūsmā, atklājot pilnīgi jaunu politikas jomu laikā, kad šķita, ka ES ir gatava regulēt pārtikas rūpniecību un tādējādi veicināt sabiedrības veselību. Bija labi iemesli cerēt: Vispārējā pārtikas nekaitīguma regula izveidojot Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde arī tikko tika adoptēts; ES izstrādāja Eiropas stratēģiju par uzturu, lieko svaru un ar aptaukošanos saistītiem veselības jautājumiem; un tas sāka domāt par pārtikas informācijas sniegšanu un pārtikas mārketinga regulējumu bērniem.
Pārtikas vides uzlabošana
Ātri uz priekšu uz 2023. gadu: šķiet, ka progress ir apstājies. Mums joprojām var būt daudz “saistību” no Komisijas, bet vai nu tās netiek pildītas, vai arī tās balstās uz publiskā un privātā sektora partnerībām un “labākās prakses apmaiņu”, nevis juridiski saistošu pasākumu pieņemšanu, kas rada konkurences apstākļi, kuros pārtikas uzņēmumiem jādarbojas. Diemžēl trīs pamatpasākumi, ko Komisija bija apsolījusi Stratēģija no saimniecības līdz dakšai un Eiropas plāns vēža apkarošanai Šķiet, ka pārtikas vides uzlabošana ir pazudusi no tās darba kārtības: uzturvielu profilu pieņemšana, uzturvērtības marķēšanas shēmu pieņemšana iepakojuma priekšpusē un Pamatregulas par ilgtspējīgām pārtikas sistēmām pieņemšana. Nemaz nerunājot par ES pārliecinošo nespēju šajā 20 gadu periodā efektīvi regulēt pārrobežu pārtikas tirgvedība lai pasargātu bērnus no tā kaitīgās ietekmes.
Mēs novērojam pieaugošu plaisu starp ES veselības retoriku un darbībām, ko tā var veikt, lai veicinātu labāku veselību visiem. Pārtikas rūpniecības milži ir veiksmīgāki nekā jebkad agrāk, novēršot jebkādu ES mēroga regulējumu, kas varētu patiesi veicināt veselīgāku pārtikas vidi. Šis stāvoklis ir vēl satriecošāks, jo mēs šodien zinām daudz vairāk nekā pirms 20 gadiem par komerciālie veselības noteicošie faktori, izmantotās lobēšanas stratēģijas un to ietekme uz sabiedrības veselība.
Atšķirības samazināšana
Tātad, kas Komisijai būtu jādara, lai mēģinātu samazināt plaisu starp retoriku un praksi?
- Pirmkārt, Komisijai ir jāievēro tiesiskums un cilvēktiesības. Līgumi uzliek ES pienākumu nodrošināt augstu veselības aizsardzības līmeni, izstrādājot un īstenojot visas tās politikas.
- Otrkārt, pieeja veselībai visās politikas jomās paredz, ka Komisijai jāpanāk spēcīgāka vienprātība starp dažādiem ģenerāldirektorātiem un jāpauž vienota nostāja. Ja tiek apdraudēti veselības apsvērumi, Veselības un pārtikas nekaitīguma ģenerāldirektorāts ir jāuzklausa un jārespektē, nevis jāmazina potenciāli spēcīgākām Komisijas nodaļām.
- Treškārt, process būtu jāvadās pēc pierādījumiem, neskatoties uz to, ka nozarei ir visskaļākā balss un visdziļākās kabatas. Piemēram, ir nepieņemami, ka pēc tikšanās, kas tai bija aiz slēgtām durvīm ar Itālijas pastāvīgo pārstāvniecību un pārtikas rūpniecību (ja vēlaties, Ferrero diplomātija) Komisijas Lauksaimniecības ģenerāldirektorāts uzskatīja, ka attālināti ir pareizi atlaist ievērojams recenzētu, stingru, neatkarīgu pētījumu kopums. Piekāpšanās populismam nekad nenoved pie sociālā progresa.
- Ceturtkārt, Komisijai būtu jānodrošina, ka tā pieņem stabilus mehānismus, lai izvairītos no interešu konfliktiem. Vai ES tiesiskās kārtības pamatā nevajadzētu būt pārredzamībai, uzticībai un pārskatatbildībai?
- Visbeidzot, kas ir ļoti svarīgi, Komisijai ir jāatskaitās par miljoniem eiro nodokļu maksātāju naudas, ko tā iegulda pierādījumu vākšanai. Tai būtu jāizmanto neatkarīgi, zinātniski pētījumi, lai virzītu politiku uz priekšu, nevis spēlētu dažu spēcīgu korporatīvo lobiju rokās, kuru pamatā ir tikai peļņas gūšanas, privātās intereses un kuri nedarbojas sabiedrības interesēs.
Raugoties nākotnē
Tātad, kas būs tālāk? Komisijai jādara viss iespējamais, lai novērstu, nevis veicinātu varas nelīdzsvarotību. Tas ir priekšnoteikums, lai aizsargātu labāku veselību visiem, efektīvi regulējot komerciālos veselības noteicošos faktorus. No savas puses es ceru, ka nākamajos divdesmit gados būs vismaz iemesls svinībām.
Amandīna Gārda
Amandine Garde ir tiesību profesore un Tiesību un neinfekcijas slimību pētniecības nodaļas dibinātāja Liverpūles Universitātē Apvienotajā Karalistē. Viņa ir arī pirmā Eiropas Sabiedrības veselības asociācijas (EUPHA) Tiesību un sabiedrības veselības nodaļas prezidente. Sekojiet viņai @AmandineGarde.